Trešā diena solījās būt piesātināta – netālu atradās Akamasas rags, kurp, un kura dēļ, mēs, patiesībā, arī bijām atbraukuši uz salas ziemeļrietumu galu. Labi vismaz, ka Saška mani turp izvilka (lai gan tas maksāja vairākus pārbraucienus ar autobusu), citādi es caurām dienām tik pa Trodu vien vizinātos, un šīs dienas būtu skaitītas, jo kalni tur ir ārkārtīgi kalnaini. Mani pārliecināja raksts Guardian, kur Akamasai tiek dziedātas visādas slavas dziesmas.
Akamasa – tas nav vienkārši rags, bet nacionālais parks, kurā ir milzum daudz endēmisku augu sugu, un, par laimi, gandrīz nav cilvēku pēdu. Kas mums, kā civilizācijas pamešanas cienītājiem, ir ļoti pa prātam. Lai nospraustu maršrutu, mēs izmantojām Kipras tūrisma organizācijas (CTO) autorības trekus, kas ir gluži sakarīgi. Lai gan vietām šķiet, ka treku aprakstus veidojis cilvēks ar lielu un ļaunprātīgu humora izjūtu (tāpat kā daudzi mani draugi, tāpēc spēju novērtēt). Ļoti jau nu bieži tur parādās apmēram šādi vārdi: “patīkams un viegls maršruts, nekur tajā nav augstuma krituma, kas pārsniegtu 400 metrus”. Krituma varbūt arī nav, taču augstuma kāpums var mierīgi krietni pārsniegt kilometru, ja ne visus divus. Neviens no mūsu draugiem tik daudz nebija braucis – kāpums 1.5 kilometri, it īpaši, ja puse pa granti, jau skaitās ļoti cienījams, 1.8 ir griesti, bet virs 2 to sauc “neprātīgi drosmīgajiem mēs dziedam dziesmu”.
Tomēr es, kā jau man tas dabā raksturīgi, skrienu notikumiem pa priekšu – līdz diviem kilometriem mums vēl mīties un mīties.
Vēl nedaudz par trekiem – kā to avots kalpoja arī tādas vietnes kā https://gpsies.com un https://everytrail.com. Vēl ir ļoti ērti, ka Google Earth (kur es parasti maršrutēju) var uzreiz pieslēgt vietnes https://wikiloc.com slāni, kur arī ir ne mazums noderīgu treku. Kārtējo reizi apstiprinājās doma, ka svarīga ir ne tikai distance, bet arī augstuma kāpuma profils, lai nesanāktu tā, ka dienas beigās nākas šturmēt virsotnes pa bezceļiem. Šajā ziņā perga Google Earth ir lielisks palīgs.
Ar šo noderīgās infas porcija beidzas, un sākas tas, ko jūs tā mīlat – emocionālā košļene, un bildītes.
Diena jāsāk ar sātīgām brokastīm
Turpināt ar selfiņu uz kalnu fona
Brutālais Ribakovs gatavs braukt pat pa ūdeni
Papusdienojām beķerejā “Izcep un paķer”
Skati uzreiz šiki
Mums ar Sašu iegriezās saruna par to, ka, tikko nonāc jaunās vietās, viss ir tik skaists un interesants, un jo tālāk ielien, jo skaistāk. Tomēr arī tas apnīk vienā mirklī, acs pierod, un bijušo sajūsmu ainava vairs neizraisa – atkal jāmeklē kaut kas grandiozāks.
Notiek spridzināšanas darbi
Grants ieguvei
Aizskatījies uz pāvu, es neatkabināju kontakpedāļus un piezemējos uz sāniem uz asfalta
It kā rūpējas par tūristiem, var papildināt šķidruma rezerves
Bet nekā, tas ir tikai elegants joks, jo ūdensvada te vispār nav (skat. cauruli aizmugurē)
Šajā vietā, starp citu, beidzās asfalts, bet augšup mums braukt bija atlicis salīdzinoši neilgi, citādi klātos grūti. Gudri saplānoti CTO maršruti – augšup pa asfaltu, bet daunhils pa akmeņiem un smiltīm, kā mēs, velomanjaki uz krutiem ričukiem, mīlam. Ne reizi vien šī ceļojuma laikā es nopriecājos par mūsu velosipēdiem – lūznis no lielveikala izjuktu pēc pusdienas, nerunājot nemaz par to, ka ar tāda izstrādājuma bremzēm taisnais ceļš pavisam noteikti ved bezdibenī.
Skaistums!
Iežu tekstūras lieliskas
Pēdējā diena ar mākoņiem
Kiprā aprīļa beigās sākas saulains laiks, un tāds turas visu vasaru. Šajā laikā debesīs mēdz nebūt ne mākonīša, par nokrišņiem nemaz nerunājot, bet temperatūra tik aug un aug, līdz sasniedz nepanesamus četrdesmit grādus. Mēs, pateicoties prasmīgai plānošanai, trāpījām tieši tajā sezonā, kad lietus vairs nav, bet karstums vēl ir ciešams – 20 – 25 grādi, lai gan, pateicoties nežēlīgajai dienvidu saulei, tas tomēr pārvēršas elles svelmē. Ja aizmirstat par pretiedeguma krēmu ar aizsardzības faktoru vismaz 30, rīt jūs izskatīsieties kā zombijs ar atplīstošiem ādas gabaliem.
Nedaudz agresīvā manis
Bez stūrgalvības un apņēmības tādus maršrutus nepieveikt
Mušu pārpilnības dēļ brilles ir must-have aksesuārs
Saška zāģē pretim nezināmajam
Beidzot tikām līdz autentiskajām priedēm
Daba parkā ir skopa, taču tomēr diezgan interesanta – patīkami smaržo pēc skujām, visapkārt izplestas spēcīgas priedes, kas apkarinātas ar kaut kādu neticamu daudzumu čiekuru. Čiekuri, starp citu, aug tieši uz stumbra (courtesy of Rybakow).
Tā kā parkā mēs bijām pārsvarā aizņemti ar to, lai noturētu velosipēdu uz ceļa, un neaizlidotu no kalna lejā, bilžu no mežainākā reģiona gandrīz nav.
Galu galā tikām līdz senajai bākai, kas ir vienkārši taisnstūrveida būda, tāpēc es jums to arī nerādu. Simts verstu brašulim nav līkums – lai gan nācās savākt augstumā vēl kādus 50 metrus, tobrīd šī lieta jau kļuva tik ierasta, ka nekādus iebildumus nesagaidīja. Kad es saku “50 metrus augšup”, jums, protams, to ir grūti iedomāties. Nu lūk, piecstāvu mājas augstums ir apmēram 17 metri. Sanāk, ka 50 metri augšup nozīmē trīs reizes uzkāpt uz 5. stāvu. Tā turpmāk arī iedomājieties.
Skats uz Akamasas līci no senās bākas. Šūnu sakaru tornis barojas no saules paneļiem – ērti un lēti
Uz salas mīt visādi lopiņi, kazas un mufloni, čūskas un ķirzakas
Plakātu, līdzīgu kreisajam, Kiprā ir papilnam – acīmredzot, netrūkst gribētāju pašaudīties
Bet, lūk, smieklīgo plakātu pa labi redzu pirmo un pēdējo reizi mūžā. Par laimi, ne jau tāpēc, ka būtu aizticis “militāros atkritumus”.
Kamēr mēs te tā, Saška piedāvāja apmeklēt visrietumējāko salas galu. Rullēt turp ir ārkārtīgi nekomfortabli – akmeņi vien un bedres, bet toties pēc ierašanās skats brīnišķīgs, ko gan aptumšo visuresošā kristīgā simbolika.
Kā jūs zināt, ikviena reliģija – tas ir prāta inde, kas aizvieto skaidru saprātu un racionālu domāšanu. Labāk jau nu es domāšu ar savu pavisam nepilnīgo galvu, nekā paļaušos uz māņticību un aizspriedumu kopumu.
Iemērcu riteņus Vidusjūrā
Pa citiem ceļiem nebraucam – pārāk garlaicīgi
Kāds te saredz Džabu no Zvaigžņu Kariem, kāds – vardi, bet cilvēki ar IQ 40 – akmeņu kaudzi
Blakus ir Zilās lagūnas līcis
Aug arī salvija, tiesa nevis narkomāniskā Pareģu salvija (Salvia Divinorum), bet parastā, Krūmu salvija
Diena pagāja labi, pa spēkam, Akamasas parks mauntinbaikeriem ir gluži derīgs. Ribakovs, gan, sūdzējās, ka maz riteņbraucēju pagadījās, tikai kādi trīs vai četri, un tie paši ne kalnos, bet es biju solījis spiētus un barus. No otras puses, to jau mēs arī meklējām – neskartas pirmatnējās dabas klusumu, ja vēlaties.
Nebraucām mēs rezultātā 80 km (no tiem 20 km turp-atpakaļ līdz mūsu mītnesvietai) un savācām vairāk nekā kilometru augstumā, kas ir pieklājīgi, kaut arī ne ekstrēmi. Nomocījāmies kārtīgi, un nākamajā dienā būtu derējis uzrīkot atpūtu, ņemot vērā, ka priekšā mūs gaidīja mērogos neredzēts kalnu šturms. Taču nevar nosēdēt mierā cilvēki ar īlenu pakaļā, tāpēc pat trešajā dienā mēs pamanījāmies pamīties pa karstumu. Par to, gan, nākamajā sērijā.
P.S. Ja jums bilžu ir par daudz – ziniet, ka trīsreiz vairāk es izdzēsu.